Profesore Linda Daniela*: Attālinātas mācības. Par ko jādomā nākotnē?

Dažādu līmeņu risinājumi
Šobrīd fokuss ir mainījies uz to, kā šādā attālinātā mācību procesā nodrošināt kvalitatīvu izglītību, kas ir atbilstoša visām mērķa grupām, paredzot, ka attālinātā mācīšanās režīmā mācīšanās mērķus sasniedz arī jaunākā vecuma skolēnu grupas, kuru pašvadītas mācīšanās prasmes vēl nav attīstītas augstā līmenī. Risinājumi var dalīties vairākos līmeņos.

Pirmkārt, visos izglītības posmos būtisks ir tehnoloģiju un digitālo mācību līdzekļu nodrošinājums, tātad organizatoriskie un finansiālie atbalsta mehānismi, lai nodrošinātu, ka attālināts mācību process var notikt. Otrkārt, skolēnu un skolotāju digitālā kompetence, lai tehnoloģiju iespējas izmantotu zināšanu pieauguma  stiprināšanai, piekļuves zināšanām nodrošināšanai un zināšanu novērtēšanai. Treškārt, jaunākos vecuma posmos vērā jāņem skolēnu lasītprasmes un lasītā teksta izpratnes līmenis, jo tiek ieteikts, ka pamatskolas skolēni pie ekrāna drīkst pavadīt maksimums divas stundas, bet pārējā laikā viņiem pašiem ir daudz jālasa un jāapgūst. Ceturtkārt, digitālie mācību līdzekļi un to atbilstība skolēnu kognitīvajam spējām, vai to izmantošana sekmē skolēnu aktīvu mācīšanos.

Šī brīža risinājumi ir uzskatāmi par krīzes risinājumiem, bet, pamazām piemērojoties dzīvei jaunajā režīmā, varētu tikt apzinātas labās prakses. Prognozējami, ka attālināta mācīšanās var palīdzēt padarīt izglītību pieejamāku un iekļaujošāku.

Jauni riski
Neskatoties uz prognozējamiem ieguvumiem, ir arī riski, kas jāņem vērā, lai attālināts mācību process neradītu jaunus riskus, kas var būt gan arvien pieaugošāka digitālā plaisa, tā var būt arvien lielāka sociālā nevienlīdzība starp dažādu ienākumu līmeņu cilvēku grupām un tas var radīt situāciju, ka pie zināšanām tiek tikai priviliģētās cilvēku grupas.

Jāvelta uzmanība tādiem faktoriem kā lasītprasmes attīstība, ko vieglāk var apgūt klātienes mācību procesā, bet grūtāk apgūt attālināti. Turpinoties attālinātam mācību procesam, lasītprasmes līmenis būs atkarīgs no skolēnu ģimenes spējām nodrošināt, ka lasītprasme tiek apgūta augstā līmenī, bet citiem tas var būt kā faktors, kas veicina tālāku sociālo atstumtību. Ir jāvelta pastiprināta uzmanība sociālai mijiedarbībai, attiecību veidošanas prasmēm, kas veidojas savstarpējā komunikācijā, bet ir problemātiskāk apgūstamas virtuālā vidē. Nenoliedzams fakts ir, ka cilvēkiem ir nepieciešami sociālie kontakti, iespējas satikties, veidot draudzības attiecības un distancēšanās ietekmē psihoemocionālo stāvokli, var radīt depresiju vai citas psihiskās veselības problēmas.

Attālinātā mācību procesā uzsvars vairāk ir uz zināšanu nodošanu, bet mazāk laika paliek diskusijām, kas var nākotnē ietekmēt cilvēku spēju analizēt daudzpusīgu informāciju un kritiski izvērtēt šīs informācijas avotus, kas jau tagad ir redzams, kad arvien populārākas kļūst dažādas sazvērestības teorijas.

Skolēna un skolotāja sociālā situācija, kad gan skolotājam mājās var būt mazi bērni, kuri nedodas uz izglītības iestādi un tāpēc tie ir jāpieskata un nav iespējams nodrošināt sinhronu mācību procesu viņa skolēniem. Tāpat arī skolēna sociālā situācija var ierobežot viņa iespēju pilnvērtīgi mācīties, ja skolēnam mājās nav telpas, kur norobežoties, vai skolēnam nav pieejams individuālais dators, bet tas ir jādala ar citiem ģimenes locekļiem.

10 punkti, par ko jādomā nākotnē
1) Par vispārēju digitālo kompetenču attīstību.

2) Par pedagoģiski digitālās kompetences attīstību, lai nodrošinātu, ka mācīšanās digitālā vidē palīdz sasniegt mācīšanās mērķus un sekmē gan metakognitīvo procesu attīstību, gan arī sekmētu kritiskās domāšanas attīstību, jo šeit ir jāpatur prātā arī zināšanu pārbaudīšana, lai mācību skolēniem domāt ne tikai par faktuālām zināšanām, ko ir viegli pārbaudīt tiešsaistē, bet arī par ētisko spriestspēju, par vērtībām, par viltus ziņu atpazīšanu utt.

3) Par sociāli emocionālo kompetenci, lai nodrošinātu, ka skolēni iemācās sadarboties, iemācās publiski izteikt savu domu, par vientulību, depresiju, prasmi pieņemt dažādību.

4) Mācīšanās attālināti vidē ir vairāk laika patērējoša. Kā organizēt mācību saturu, kā pārskatīt sasniedzamos mācīšanās mērķus, vai kā pārskatīt mācību satura organizatoriskās formas, jo pagaidām tiešsaistes mācīšanās vairāk ir balstīta uz tekstu un teksta izpratni, kas nozīmē, ka lasīšana un lasītā teksta izpratne ir viena no svarīgākajām kompetencēm, kura ir nepieciešama, lai sekmīgi mācītos attālināti, bet ko darīt ar skolēniem, kuru lasīšanas kompetence vēl nav attīstīta?

5) Ko no attālinātas mācīšanās formām paturēt, bet par ko būtu nopietni jādomā, kad varēsim atgriezties atpakaļ klātienes izglītības vidē?

6) Kā veicināt mācīšanās motivāciju un mazināt vēlmi pieslēgties citām aktivitātēm, kas jaunākiem skolēniem var būt saistīts ar vēlmi darīt kaut ko interesantāku, nevis pieslēgt kognitīvo slodzi mācībām? Ko darīt ar skolēniem, kuru mācību motivācija nav tik attīstīta?

7) Ko darīt ar disciplīnu? Tas ir gan saistībā ar uzvedību tiešsaistes sinhronajās nodarbībās, gan arī ar pašdisciplīnu ievērot termiņus. Te var būt arī būtiski ētiskie jautājumi, kas no internetā atrastā materiāla ir izmantojams, kādā mērā?

8) Izolētības izjūta, neskatoties uz to, ka katrs vēlas izjust brīvību, tomēr nepieciešamība pēc sociālajiem kontaktiem joprojām ir aktuāla. Kaut arī par to parasti nerunā izglītības kontekstā, bet attālinātā mācību vidē neiemācāmies dibināt attiecības, kas ir viena no klātienes izglītības procesa daļām.

9) Attālinātā mācību procesā ir samērā daudz pasīvas darbības, kur skolēniem ir jālasa teksts un jādomā, bet mazāk izteikta ir aktīvā mācīšanās, kas ir būtiska, lai skolēni apgūtu un izprastu noteiktus zināšanu konceptus.

10) Attālinātā mācību procesā skolēniem ir jāiemācās mācīties un jāatrod pašiem savs veids, kā sekmīgāk mācīties, bet tas ir ļoti izaicinoši jaunākiem skolēniem, jo viņu mācīšanās paradumi tikai veidojas un ja nav tieši jūtama pedagoģiskā vadība, tad pastāv risks, ka skolēni nesasniegs mācīšanās mērķus.

Attālināta mācību procesa organizēšana bija arī viens no pētniecības virzieniem projektā “Dzīve ar COVID-19”, kur iesaistījās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes pētnieki (VPP-COVID-2020/1-0013).

*Autore Linda Daniela ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, profesore un vadošā pētniece, maģistra studiju programmas “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”** direktore. Viņas pētniecības jomas ir tehnoloģiju bagātināta mācīšanās, inovatīvās pedagoģijas, izglītojošā robotika, digitālie mācību līdzekļi, virtuālās realitātes risinājumu izglītībai utt. Profesore ir autore un līdzautore vairāk kā 80 publikācijām, bijusi iesaistīta vairāk kā 30 pētniecības projektos, bijusi eksperte citu Eiropas projektu iniciatīvu izvērtēšanā.

** Maģistra studiju programma “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai” ir viena no jaunās pedagogu izglītības sistēmas studiju programmām Eiropas Sociālā fonda atbalstītā projektā “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas” (Nr. 8.2.1.0/18/I/004).