Akadēmiskais centrs
Pastāstiet, kāpēc jūs abi darbojaties izglītības nozarē, kā nonācāt šajā nozarē un kas tajā saista?
Kārlis: Man ir tāda hipotēze, kāpēc cilvēki nonāk izglītības, ārstniecības vai psiholoģijas nozarēs. Mana sajūta ir tā, ka iemesls ir vēlme atbalstīt cilvēkus. Studiju sākumā bija kurioza motivācija – negribēju vasarā strādāt. Tas bija sen. Principā nonācu izglītībā caur “Iespējamo misiju”, kaut gan iepriekš jau biju divus gadus skolā nostrādājis. Ar pārtraukumiem esmu strādājis arī ārpus izglītības jomas, bet vienalga nonācu atpakaļ izglītībā. Acīmredzot vēlme redzēt rezultātu diezgan ātri ir diezgan augsta. Tas varētu būt reālais iemesls – redzēt savus darba augļus. Kuratora darbs ir tāds loģisks nākamais solis – darbs ar pieaugušiem cilvēkiem. Arī tur tu vari redzēt rezultātus. Darbs ar skolotājiem ir tas nākamais solis, ko es vienkārši sajutu, ka pēc bērnu mācīšanas gribu strādāt ar pieaugušajiem. Ir sajūta, ka pieredze ir uzkrāta un gribu padalīties zināšanās ar pieaugušiem cilvēkiem.
Elīna: Droši vien sākt var ar frāzi, kuru es sev iekšēji skandēju, ka nekad nebūšu skolotāja. Man liekas, ka tā ir klasika ļoti daudziem. Pirmā darba vieta man bija augstskola, bet pēc tam tūlīt skola, un patiesībā es visu savu mūžu ar tādiem maziem izrāvieniem esmu strādājusi pedagoģijā. Man ļoti patīk redzēt, kā cilvēki aug un mainās. Man skolā un arī augstskolā ir sajūta, ka tur es sarunājos ar atvērtiem, gudriem cilvēkiem. Man šķiet, ka visjēgpilnākās sarunas ir tieši izglītības procesā. Tas man laikam patīk vislabāk, ka redzu to augšanu. Un, ja es varu būt vēl klātesoša un ceļa rādītājs, pavadonis un, kad es redzu, ka tam ir bijuši augļi, tas man ļoti patīk. Šajā projektā es redzu, ka mani ieteikumi, vērojumi un pārdomas maina to, kā pedagogs strādā, turklāt jaunais pedagogs atzīst, ka līdz ar to mainās arī audzēkņi, ka tas ir savstarpēji saistīts. Un to saprast ir ļoti vērtīgi. Kad tādus mazus mikrokosmosus mēs mainām. Mēs jau īstenībā mainām visu lielo pasauli, tā arī citādāk sāk griezties.
Kā jūs nolēmāt kļūt par kuratoriem?
Elīna: Bija brīdis, kad biju aizgājusi no pedagoģijas, un man likās, ka esmu ar to noslēgusi rēķinus. Pēc diviem, trim gadiem sapratu, cik man ļoti pietrūkst dzīvais, pedagoģiskais process. Man ir vienmēr licies, ka būtu interesanti strādāt ar jaunajiem pedagogiem. Pa šiem 13 gadiem skolā un 19 gadiem augstskolā esmu savākusi pietiekami lielu instrumentu krājumu, un man šķita, ka esmu gatava ar to dalīties. Šis projekts nāca tieši laikā.
Kārlis: Es ieraudzīju projekta ekspertes Agneses Lastovskas aicinājumu “Iespējamās misijas” absolventu “Facebook” grupā. Tas nāca vienlaikus ar vēlmi pamēģināt strādāt ar pieaugušiem cilvēkiem. Skolā strādājot, ļoti var redzēt jauno skolotāju vajadzības. Tajā brīdī es vadīju skolu un man diezgan spēcīgs metodiķis atnāca strādāt, un viens no pirmajiem uzstādījumiem bija, ka taisām jauno skolotāja atbalsta grupu. Nupat bija arī uzsākts “Mācītspēka” veidošanas process, kur uzstādījums bija, ka ir vajadzīgs otrs gads pēc studiju gada, vajadzīgs “indukcijas gads” – tā tas vārds ienāca. Vajadzēja pierādīt arī, cik tas ir būtiski un ka tam ir nepieciešams finansējums. Uzzināju arī statistiku, cik skolotāji atkrīt pēc aptuveni pieciem gadiem darbā skolā. Tas viss salikās kopā.
Kāds atbalsts jaunajiem skolotājiem ir vērtīgākais? Kārlim jau ir otrais gads, Elīnai bijuši četri mēneši. Ko jaunie skolotāji visvairāk novērtē?
Elīna: Viņi ļoti novērtē sarunas savā starpā un pleca sajūtu. Apziņa, ka tās pašas problēmas, kas ir viņiem, ir arī citiem nomierina, rada drošības sajūtu, jo šīs grūtības vienkārši ir normāls augšanas process. Tāpat viņi arī saka, ka ļoti palīdz tas, ka mentors vēro stundu, un tad kopīgi to analizē – ir labi, ka kāds no malas pasaka, varbūt, ka pamēģini šādā veidā, vai arī pasaka – nu viss jau ir kārtībā, ir jau labi, vajag tikai pacietību un laiku un ieiesies, būs arī drosme un spars! Tāda veida atbalsts ir ļoti vajadzīgs. Daudz palīdz humors, paskatīties uz situāciju no komiskās puses. Kad mēs situācijas kopā pārrunājam, beigās iznāk, ka tās ir ļoti smieklīgas. Tad, kad mēs padarām to velnu smieklīgu, tad viņš jau vairs neliekas tik melns.
Kārlis: Absolūti piekrītu. Varbūt vēl papildināšu – arī praktiskās lietas. Arī manas grupas daļai, kas skolā jau ir kādu laiciņu, ir momenti, kad viņi atceras kaut ko no augstskolā mācītās metodikas un kā to varētu pielietot. Otrs ir tas, ka viņiem ir praktiskie rīki – sākot ar klasvadības lietām un tikšanu ar klasi galā un beidzot ar jēgas piešķiršanu grupu darbam. Tas droši vien papildus iespējai izrunāties, izsmieties, izraudāties tikšanās reizēs.
Vai ir vajadzīga palīdzība noorientēties metožu un rīku klāstā, lai saprastu, ko pielietot?
Elīna: Manā grupā ir profesionālās izglītības skolotāji, kas ir saistīti ar mūziku un deju, viņi ļoti labi zina savu profesionālo metodiku, bet tur ir ļoti svarīgi pielikt klāt vispārpedagoģiskās prasmes, prakses un klasvadību. Man šķiet, ka indukcijas gads tam ļoti palīdz.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, kurus jūs saredzat jauno skolotāju darbā?
Kārlis: Pirmās lietas saistās ar to, kā vispār tikt ar klasi galā. Pirmos gadus jāvelta daudz laika, lai sagatavotos stundām. Es domāju, ka tas izpaudās arī kontekstā ar “Skola2030” – skolotājiem tas bija šoks, ka viņiem materiāli bija jāsāk pārstrādāt. Attiecības ar kolektīvu un vadību var būt izaicinājums. Ir arī risks, ka skola jaunam skolotājam iedod lielu slodzi un viņš vienkārši no tā sadeg, jo jauns cilvēks vēl bieži vien nemāk atteikties.
Elīna: Piekrītu. Papildināšu, ka man liekas, ka ārkārtīgi liels cilvēciskais izaicinājums ir tikt galā pašam ar saviem “dēmoniem” un neattiecināt viņus uz skolēniem. Ir tāds teiciens: ir dzīve tāda, bet kādi esat paši. Un es to novēroju, kad braucu uz nodarbībām/stundām – nodarbības ir tādas, kāds ir skolotājs. Ir ārkārtīgi liels cilvēcisks izaicinājums būt tik drosmīgam, stāvēt bez bruņām klases priekšā, būt patiesam – gan pret sevi, gan pret klasi. Neieslēgt pēkšņi “slikto skolotāju” no savas bērnības tāpēc, ka tu pats esi panikā un nezini, ko iesākt. Tas, man liekas, ir ļoti liels izaicinājums. Pēkšņi aptvert un saprast, ka nav jānēsā maskas, nav jāaudzē biezas bruņas sev priekšā. Saprast, ka īstenībā tev pretī ir jauni cilvēki, kuriem vēl nav bruņas, kuri paši ir kaili tavā priekšā, kuri ir jūtīgi, kuri līdz ar to ir ļoti spuraini un emocionāli. Un nepalikt pašam tādam, būt pieaugušajam.
Un vēl man liekas, ka lielākais izaicinājums ir vispār būt pieaugušam cilvēkam: neaizsvilties, kad kāds pusaudzis uz tevi ir dusmīgs, nepalikt dusmīgam, mēģināt saprast, ka viņam šajā brīdī ir grūti. Tu esi pieaudzis cilvēks, tu vari izpūst gaisu un nomierināties. Būt pieaugušam nozīmē arī būt atvērtam un atkailinātam. Jo tikai tādā veidā es varu saprasties ar to skolēnu, es tikai tādā veidā varu izjust tā septiņgadīgā vēlmes un to nemitīgo vajadzēšanu, vai tā piecpadsmitgadīgā, vai septiņpadsmitgadīgā vajadzības. Tas ir izaicinājums ne tikai indukcijas gadā, bet visu laiku, esot skolotājam. Es ticu, ka tā būtu pirmā lieta, kas sev ir jānoregulē kā tāds termostats – būt patiesam un pieaugušam.
Kādi ir jūsu ieguvumi no dalības Indukcijas gada projektā līdz šim?
Kārlis: Ieguvums ir visa tā informācija, ko es iemācos, gatavojoties tikšanās reizēm. Kā arī redzēt dalībniekos, ka apstiprinās manas hipotēzes par to, kas ir viņu izaicinājumi un tamlīdzīgi. Tas būtu viens no ieguvumiem.
Elīna: Man ļoti patīk tā sajūta, ka man ir sarunu biedri. Man ir cilvēki, ar ko ir interesanti sarunāties. Otra lieta, personīgais ieguvums, ka es nekad mūžā nebūtu nokļuvusi tādās vietās, tādās skolās. Esmu guvusi ļoti interesantus, atšķirīgus vērojumus par skolām. Man tas liekas interesanti, man liekas aizraujoši būt klāt stundās, man vienmēr liekas aizraujošas tās mūsu trešdienas, pavadot kopā laiku.
Kāds ir jūsu novēlējums jaunajiem skolotājiem, kas ir savas karjeras pašā sākumā?
Elīna: Ticēt tam, ka skolēni ir labi, ka dzīve ir laba, un ka viņiem pašiem ir ļoti daudz talantu un iespēju, kā būt vislabākajiem skolotājiem pasaulē. Plus tam atrast savas metodikas pierakstu kladītes un apskatīties – varbūt studiju laikā tu esi diezgan daudz ko labu un interesantu pierakstījis, ko vari izmantot.
Kārlis: Ticēt un cienīt katru bērnu, un šo ticību un cieņu nomērīt caur to, ka es nepaceļu balsi, neaizvainoju vai kaut kā citādi nedaru pāri bērnam, lai cik liels “žibčiks” viņš klasē vai ārpus klases būtu. Visi bērni ir jauki un forši, viņu uzvedība reizēm ir izaicinoša, tam ir racionāli iemesli. Un lai šo gan spētu gan nomērīt, gan tikt galā, tad es novēlu katram jaunajam skolotājam atrast skolā domubiedrus vai kādu pieredzējušu skolotāju, kurš arī būtu kā mentors nākotnē vai atbalsta plecs, kurš palīdz iegūt atbildes uz tiem jautājumiem, kas tev ir. Varbūt ne tikai skolā, bet arī ārpus skolas. Tas būtu mans novēlējums.
Elīna: Izcils novēlējums, es arī pievienojos!
Eiropas Sociālā fonda Plus projektu “Indukcijas gada atbalsts jaunajiem pedagogiem pēc skolotāja kvalifikācijas iegūšanas” (Nr. 4.2.2.7/1/23/I/001) īsteno projekta vadošais partneris Latvijas Universitāte un projekta partneri Daugavpils Universitāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, RTU Liepāja. Projekta mērķis ir sniegt indukcijas gada atbalstu pedagoģijas studiju absolventiem pirmajā gadā pēc studiju pabeigšanas, lai nodrošinātu viņu tālāku iekļaušanos izglītības iestādes vidē un veicinātu palikšanu skolotāja profesijā.
