Academic Centre
Tātad jautājums paliek - vai skolotājam vajag doktora grādu? Vajag, bet ne katram. Pasaulē, Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, tradicionāli esam ieraduši redzēt, ka disertācijas izglītības zinātņu jomā izstrādā augstskolu mācībspēki un pētnieki, kuri turpina darboties akadēmiskā vidē, kurpretim skolotājs nereti apstājas pie kvalifikācijas “Skolotājs”, lai veiktu ikdienas darbu. Līdz ar to retāk doktorantu vidū ir redzami skolotāji un skolu pārstāvji, kuri, iespējams, tādejādi palaiž garām iespēju veicināt zinātniski pamatotu skolas attīstību. Skolotājs – pētnieks, kurš pats mācās no klasē notiekošā un spēj uz to paraudzīties caur mūsdienīgu teorētisku pamatu, ir tas, kurš meklēs jaunus veidus darbam klasē, pilnveidos mācību plānu, kļūdams ne tikai par savu personīgo profesionālo prasmju attīstītāju, bet vienlaikus par pārmaiņu nesēju skolā.
Viesojoties Lielbritānijā, Oksfordas Brūksa Universitātē un pētot doktorantūras studijas, secinājām, ka tur ir divi dažādi doktora studiju veidi izglītības zinātnēs. Pirmkārt, ir doktorantikā akadēmiski pētnieki, kuri pēta un attīsta jaunas teorijas izglītības zinātnēs. Otrkārt, ir izglītības zinātņu doktoranti - praktiķi no skolu vides ar konkrētām vajadzībām un ar mērķi studiju rezultātā atgriezties skolā, pilnveidojot tās praksi. Pašmāju jaunveidotā studiju programma, kuras uzdevums ir tuvināt izglītības praksi un pētniecību, ir iespēja abiem šiem doktorantu portretējumiem satikties vienuviet.
Tiesa, pirms izvēlēties doktorantūras studijas, noteikti jāuzdod sev vairāki kontroljautājumi, lai saprastu, vai doktorantūra ir īstā pilnveides vieta. Vai spēšu distancēties no prakses problēmām, paraugoties uz to no augstāka skatupunkta, lai spētu ieraudzīt plašas un konceptuālas likumsakarības? Vai spēšu strādāt vienatnē ar sevi, ņemot vērā, ka pētnieka darbs nereti ir samērā vientuļš? Vai esmu veicis pētniecības darbu jau pirms doktorantūras studijām? Vai zinātniskā angļu valoda man nav sveša? Vai ar ambīciju mainīt pasauli spēšu to sašaurināt līdz konkrētas problēmas risinājuma meklēšanai, sniedzot sabiedrībai jēgpilnu pievienoto vērtību?
Jaunā studiju programma, kas Latvijā un arī Baltijā pirmo reizi tiks īstenota kā kopīgā jeb starpaugstskolu programma, nāk ne tikai ar jauniem studiju kursiem, tostarp, pētniecības ētikā, zinātnes komunikācijā, projektu rakstībā, bet arī ar ideju laboratoriju, kurā tiksies izglītības praktiķi un doktoranti un citi pētnieki, mazinot plaisu starp pētniecību un praksi un kopīgi identificējot aktuālas problēmas un meklējot to risinājumus. Turklāt katrā no augstskolām savā jomā, piemēram, Latvijas Universitātē tā būs vispārīgā pedagoģija, skolas, augstskolas un pieaugušo pedagoģija, tai skaitā, iekļaujošā izglītība un izglītības tehnoloģijas.
Vairāku augstskolu sadarbība kādā zinātnes nozarē vienas valsts mērogā ir unikāla arī globālā līmenī, jo tradicionāls sadarbības modelis ir kopīgas starpvalstu studiju programmas vai kopīga doktora darba vadīšana vienas universitātes īstenotā programmā dažādu augstskolu profesoriem. Savukārt jaunveidotajā kopīgajā doktora studiju programmā “Izglītības zinātnes” pirmoreiz Latvijā tiek apvienoti dažādu augstskolu augsta līmeņa eksperti izglītības zinātņu jomā, darba devēji un starptautisko organizāciju pārstāvji, kuri izstrādājuši un realizēs programmu vadošajās Latvijas augstskolās izglītības zinātņu docēšanas un pētniecības jomās – Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Daugavpils Universitātē un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.
Apvienojot četru doktora studiju programmas vienā kopīgā un pārstrādājot to saturu un formu, doktora studiju programma izglītības zinātņu jomā tapusi mūsdienīga. Tas paver durvis ne tikai uz doktorantūras studentu iekšējo mobilitāti Latvijā un palielina augstskolu pētniecības kapacitāti, bet arī ievērojami veicina izglītības zinātnes pētījumu kvalitāti kā Rīgā, tā Latvijas reģionos. Ja vien skolotājs būs gatavs mācīties un skolas vadība būs gatava veicināt šo vēlmi mācīties mijiedarbībā ar pētniekiem.
* Autore Dr. Paed. Zanda Rubene ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas vadītāja un vadošā pētniece. Lasa studiju kursus filosofijā, ētikā, izglītības filosofijā, kritiskajā domāšanā, medijpedagoģijā. Aizraujas ar paaudžu, tostarp digitālās bērnības, pētījumiem. Piedalījusies jauno skolotāju izglītības programmu veidošanā.
** Kopīgā doktora studiju programma “Izglītības zinātnes” ir viena no jaunās pedagogu izglītības sistēmas studiju programmām Eiropas Sociālā fonda atbalstītā projektā “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas” (Nr. 8.2.1.0/18/I/004). Tās moduļi tiks īstenoti vairākās augstskolās dažādos valsts reģionos, tādējādi gan veicinot doktorantūras studentu iekšējo mobilitāti, gan palielinot augstskolu pētniecības kapacitāti.
